Madame Tiso. Slavas cena - Morena Mi?ela

Madame Tiso. Slavas cena
Mišela Morena


1788. gadā gudrās un ambiciozās Marijas Tiso muzejs rāda ne tikai Francijas slavenākās personas, bet arī modernākos tērpus, svaigākās tenkas un politikas jaunumus. Viņas klienti ir no visdažādākajiem slāņiem, taču mākslinieces sapnis ir piesaistīt Marijas Antuanetes un Luija XVI uzmanību. Smagi un neatlaidīgi strādājot, Marija iekļūst spožajā galma dzīvē, kas ļoti atšķiras no viņas mājām Tempļa bulvārī, kur cilvēki spiesti pārdot savus zobus, lai nopirktu ēdienu…





Mišela Morena

Madame Tiso. Slavas cena. No angļu valodas tulkojusi Liene Akmens







Maniem redaktoriem Heterei Lazārai, Metjū Kārteram un Elisonei Makeibai – ā tout seigneur tout honneurjeb godu, kam gods pienākas







Pateicības


Kā vienmēr, mana dziļākā un sirsnīgākā pateicība pienākas manai ģimenei. Es nespēju iztēloties, kā spētu rakstīt, ja man nebūtu bezgala dāsnā vīra Metjū Kārtera atbalsta. Viņš par izdevējdarbību zina daudz vairāk, nekā jebkuram citam vīram jebkad būtu jāzina. Tāpat esmu pateicīga savam tēvam, kurš nodevis man savu mīlestību un kaisli uz vēsturi, un savai mātei par pastāvīgo un nenogurstošo palīdzību. Un saviem brāļiem Robertam Morenam un Robertam Smolam es saku paldies par neatslābstošo iedrošinājumu. Vēl es pateicos daudzajiem draugiem, kas allaž ir atsaucīgi maniem lūgumiem – ceru, ka reiz spēšu jums to kompensēt. Jau ilgi pirms tam, kad tika publicēta mana pirmā grāmata, draugi un ģimenes locekļi uzskatīja mani par rakstnieci, un tā ir viena no izcilākajām dāvanām, kādu autors var saņemt, – ticība un uzmundrinājums.

Man ir neticami paveicies attiecībās ar izdevniecības Random House nodaļu Crown, kurā strādā paši uzcītīgākie un brīnišķīgākie cilvēki izdevējdarbības nozarē. Esmu parādā milzīgu pateicību savai tehniskajai redaktorei Sūzanai Braunai; atbildīgajai redaktorei Sindijai Bērmenai; Petijai Bērgai un Džejam Sonsam mārketinga nodaļā; Daienai Mesinai reklāmas nodaļā; Dženiferei O’Konorai mākslinieciskās noformēšanas nodaļā un Kirai Peikovai. Crown pārdošanas nodaļas komanda uzraudzīja, lai mani romāni tiek izplatīti tālu un plaši, un viņi par atbalstu ir pelnījuši manu visdziļāko atzinību. Vārdos neizteicams paldies arī Lorai Krispai, kura panāca to, ka izdevniecība Target nolēma savā “Lasītāju kluba” rubrikā uzrakstīt atsauksmi par manu grāmatu “Nefertiti”.

Protams, vislielākā pateicība pienākas manai neparastajai redaktorei Heterei Lāzarai. Redaktora darbs krietni pārsniedz ierasto pienākumu loku, taču Hetere ar visu lieliski tiek galā, tādēļ katra diena kopā ar viņu ir absolūts prieks. Džuljana Benvidesa, Džesika Brakamontesa, Sāra Krostveita, Šāntele Dosa un Ešlija Tērnere bija nenovērtējamas palīdzes manos pētījumos par Versaļu un Franču revolūciju. Un neviens no šiem pētījumiem nebūtu iespējams bez brīnišķīgajiem zinātniekiem, kas rakstījuši par astoņpadsmito gadsimtu. No daudzajām grāmatām, kuras es izmantoju kā avotus, absolūti neaizstājamas izrādījās šīs: Kate Berridge. Madame Tussaud: A Life in Wax; Caroline Weber. Queen of Fashion: What Marie Antoinette Wore to the Revolution; Antonia Fraser. Marie Antoinette: The Journey; Elisabeth de Feydeau. A Scented Palace: The Secret History on Marie Antoinette’s Perfumer; Simon Schama. Citizens: A Chronicle of the French Revolution.

Es esmu ļoti pateicīga Ketijai, Dastijam un Ešlijai Rodsiem, kas atļāva man šo romānu uzrakstīt viņu vēsturiskajā namā Kalifornijas štata dienvidos. Līdzīgu atzinību esmu parādā daudzajiem lieliskajiem emuāru rakstītājiem, kas pauduši savu viedokli par manām grāmatām, – šie cilvēki manai sirdij ir ļoti tuvi!

Visbeidzot es gribētu pateikties savam fantastiskajam aģentam Denam Lezaram, kura padomi un ieteikumi ir nenovērtējami. Es nepazīstu nevienu citu, kurš tik kaismīgi nodotos savam darbam! Īpašs paldies arī Majai Nikoličai un Anharadai Kovalai, kas palīdzēja nogādāt šo romānu pie lasītājiem visā pasaulē.




Franču revolūcijas hronoloģija


1789. GADA 5. MAIJS

Ģenerālštati sapulcējas Versaļā. Pirmo reizi visas trīs kārtas – garīdzniecība, muižniecība un tautas pārstāvji – sanāk vienkop

1789. GADA 17. JŪNIJS

Trešā kārta pasludina sevi par Nacionālo sapulci

1789. GADA 14. JŪLIJS

Bastīlijas krišana

1789. GADA 27. AUGUSTS

Pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija

1789. GADA 5. UN 6. OKTOBRIS

Parīzes sievietes dodas uz Versaļu un piespiež karalisko ģimeni pārcelties uz Parīzi

1791. GADA 1. OKTOBRIS

Uz sēdi sanāk Likumdošanas sapulce

1792. GADA 20. APRĪLIS

Francija pieteic karu Austrijai

1792. GADA 10. AUGUSTS

Pēc uzbrukuma Tilerī pilij karaliskā ģimene nodod sevi Likumdošanas sapulces aizsardzībā

1792. GADA 2. LĪDZ 6. SEPTEMBRIS

Septembra slaktiņi

1792. GADA 21. SEPTEMBRIS

Monarhija ir likvidēta

1793. GADA 21. JANVĀRIS

Luijs XVI tiek sodīts ar nāvi

1793. GADA 1. FEBRUĀRIS

Francija pieteic karu Lielbritānijai

1793. GADA 6. APRĪLIS

Tiek dibināta Sabiedrības glābšanas komiteja. Tās mērķis ir iznīdēt visus “nodevējus” un ikvienu, kurš tiek uzskatīts par draudu revolūcijai

1793. GADA 5. OKTOBRIS

Tiek ieviests jauns – republikas – kalendārs, laika skaitīšanu sākot ar republikas proklamēšanas dienu, proti, 1792. gada 22. septembri

1793. GADA 16. OKTOBRIS

Karaliene Marija Antuanete tiek sodīta ar nāvi

1794. GADA 7. MAIJS

Robespjērs pasludina Augstākās būtnes kultu

1794. GADA 8. JŪNIJS

Robespjērs vada Augstākās būtnes festivāla svinēšanu

1794. GADA 10. JŪNIJS

Tiek pieņemts 22. preriāla likums, mudinot pilsoņus denuncēt ikvienu, kurš var būt kontrrevolucionārs




Galvenie tēli


Marija Antuanete – Francijas karaliene

Artuā grāfs – karaļa Luija XVI jaunākais brālis

barons de Bezenvāls – Šveices gvardu komandieris, Abrielas de Bezenvālas tēvs

Žoržs Dantons – revolucionārs un žurnālists

Žaks Luijs Davids – gleznotājs

Kamils Demulēns – jurists un revolucionārs žurnālists

Lisila Diplesī – jauna revolucionāre, saderinājusies ar Kamilu Demulēnu

Tomass Džefersons – Amerikas sūtnis Francijā

princese Elizabete – karaļa Luija XVI māsa

Anna Grosholca – Marijas Grosholcas māte

Izabella Grosholca – Johana Grosholca sieva un Paskāla māte

Marija Grosholca – Kurtisa “brāļameita”, vaska figūru meistare, izpriecu organizētāja

Edmunds Grosholcs – Marijas vecākais brālis, Šveices gvardes kapteinis

Johans Grosholcs – Marijas vidējais brālis, Šveices gvardes karavīrs

Volfgangs Grosholcs – Marijas jaunākais brālis, Šveices gvardes karavīrs

Filips Kurtiss – vaska figūru meistars, izpriecu organizētājs

marķīzs de Lafajets – franču aristokrāts, Amerikas Neatkarības kara varonis

Elizabete Vižē-Lebrēna – populāra gleznotāja, kas izpildīja karalienes pasūtījumus

Luijs Šarls – karaļa Luija XVI un Marijas Antuanetes dēls

Luijs Žozefs – karaļa Luija XVI un Marijas Antuanetes dēls

Luijs XVI – Francijas karalis

Žans Pols Marats – ārsts un žurnālists

grāfs de Mirabo – revolucionārs un žurnālists

Orleānas hercogs – karaļa Luija XVI radinieks, vēlāk pieņēma vārdu Filips Egalitē

Provansas grāfs – karaļa Luija XVI brālis

Maksimiljēns Robespjērs – jurists no Arasas, revolucionārs

Žans Žaks Ruso – filozofs un rakstnieks

marķīzs de Sads – noziedznieks un rakstnieks

Anrī Šarls – izgudrotājs, gaisa balonu izmēģinātājs, izstāžu organizētājs

Žaks Šarls – matemātiķis, izgudrotājs, gaisa balonu izmēģinātājs

princese Marija Terēze – karaļa Luija XVI un Marijas Antuanetes meita




Autores piezīme


Ir tūkstoš septiņsimt astoņdesmit astotais gads, un karalienes Marijas Antuanetes popularitāte strauji krītas. Karaļvalsts iedzīvotāji cieš badu, ko izraisījuši nepieredzēti laika apstākļi un neraža. Francijai nekas cits neatliek – jāmeklē citu valstu palīdzība. Tiek piedzīvota aukstākā ziema daudzu gadu desmitu laikā. Ja steidzīgi netiks sagādāta pārtika, tūkstošiem cilvēku ies bojā.

Citāti daudzu nodaļu sākumā ņemti no skandālu lapām, avīzēm un laikabiedru teiktajām runām, bet par personāžiem izvēlēti reāli cilvēki, kas dzīvojuši – un itin bieži arī miruši – Franču revolūcijas gaitā. Lielākā daļa notikumu, kas aprakstīti šajā romānā, ir reāli vēsturiski.




Prologs



LONDONA, 1812

Kad viņa ienāk pa manas izstādes durvīm, viss it kā pazūd – lietus bungošana pa loga rūti, vaska figūras, klienti, pat bērni. Šo sievieti es neesmu redzējusi divdesmit vienu gadu. Es tūdaļ atkāpjos un prātoju, vai esmu uzbūrusi viņu no savas pagātnes.

– Kas noticis? – Anrī vaicā. Viņš ir pamanījis, ka es ieplešu acis, un sekojis manam skatienam. Tā ir aptuveni sešdesmit gadus veca sieviete, taču kaut kas, varbūt apģērbs, gaita, francūzietes vaibsti, izceļ viņu citu vidū. – Vai tu viņu pazīsti?

– Īsti… nezinu, – es atbildu, taču tie ir meli. Pat pēc tik daudziem gadiem es neesmu aizmirsusi šīs rokas. Tās veidoja karalienes likteni un sadusmoja tautu. Jau nākamajā brīdī es atsaucu atmiņā dienas, ko pavadīju Versaļā, un šķiet, ka viss noticis vien vakar. Es it kā nevis stāvu savā Londonas izstādē, bet atrodos lielajā, spoguļotajā zālē un vēroju galminiekus zīda kilotos un briljantu egretēs. Es saožu jasmīnu no karalienes privātajiem dārziem un dzirdu smieklus karaļa istabās.

– Kas viņa ir? – Anrī jautā.

Šoreiz es nočukstu: – Manuprāt, tā ir Roza Bertēna.

Anrī izbrīnīts lūkojas uz mani.

– Marijas Antuanetes šuvēja?

Es pamāju ar galvu.

– Jā.

Sieviete šķērso telpu, un tikai brīdī, kad viņa nostājas mūsu priekšā, es jūtos pārliecināta, ka viņu pazīstu. Viņa ģērbusies kažokādas apmetnī, kādu iecienījušas daudz jaunākas dāmas, un spalva pie cepures ir neparastā zilā tonī. Ārā pie karietes viņu gaida jauneklis. Garāmgājēji nodomās, ka tas ir viņas dēls, taču tie, kas pazīst šo sievieti, noteikti uzminēs patiesību.

– Vai atceraties mani, Marij? – viņa jautā.

Vilcinādamās es mirkli ļauju mums abām gremdēties pagātnē. Tad atbildu: – Jūs taču zināt, ka jūsu seju, Roza, es nemūžam neaizmirsīšu!

– Mon Dieu. Jūs vispār neesat mainījusies! Jūsu balss, jūsu acis… – Viņa paraugās uz manu melno kokvilnas tērpu.

– Jūsu stila izjūta.

– Un jūsu neticamā pretenciozitāte.

Roza dobji iesmejas.

– Kā, lūdzu? Vai jūs domājāt, ka es to zaudēšu līdz ar pievilcību?

Es pasmaidu, jo Roza nekad nav bijusi skaistule.

– Un šis…

– Anrī Šarls.

– Anrī, – Roza kaismīgi atkārto. Varbūt viņa atceras abu pirmo satikšanos Vaska figūru salonā. – Vai Marija ir jums stāstījusi, kā viņai izdevās pārdzīvot revolūciju pēc tam, kad mēs ar jums aizbraucām? Es divdesmit gadus esmu gaidījusi brīdi, kad varēšu to uzzināt…

Man paātrinās elpa, un krūtīs žņaudz. “Kurš gan gribētu to visu atcerēties? Mēs esam Londonā, tālu prom no Versaļas.” Es palūkojos uz Anrī, kurš godīgi nosaka:

– Šaubos, vai kāds ir dzirdējis kaut pusi no šī stāsta, kundze.




Pirmā nodaļa



PARĪZE


1788. GADA 12. DECEMBRIS

Lai gan ir decembra vidus un katrs ar veselo saprātu apveltīts cilvēks spiežas tuvāk ugunij, vairāk nekā divi duči sieviešu pulcējas Rozas Bertēnas veikalā “Lielais mogols”. Viņas sildās pie glītām bronzas lampām, bet es iekšā neeju.



:

. ...
, Youtube. ? , . ...
, , ...
, , . ...
. . 蠖 . . ....